Proterozojs

Proterozojs (grieķu: πρότερος, próteros — ‘pirmais, agrākais’; ζωή, zo̱í̱ — ‘dzīvība’) ir Zemes ģeoloģiskās vēstures posms — eona, kas sācies pirms apmēram 2,5 miljardiem gadu un beidzies pirms (541,0 ± 1,0) gadu, nomainot arhaju.^[1] Ir visilgākā eona Zemes vēsturē. Sīkāk tiek iedalīts paleoproterozoja, mezoproterozoja un neoproterozoja ērās.^[2]

Domājamais kontinentu formu izskats proterozoja beigās.

Šai periodā Saules starjauda bijusi par līdz 30% zemāka nekā pašlaik, magma zem kontinentālajām plātnēm ir bijusi karstāka un šķidrāka, tādēļ tektoniskie procesi šajā laikmetā notikuši ātrāk. Proterozoja beigās izveidojušies Zemes garozas pacēlumi — kontinenti un konsolidējušās senās platformas, notikušas būtiskas izmaiņas Zemes atmosfēras sastāvā un klimatā. Okeāna ūdeņos sākusies sulfātu sedimentācija, veidojies kaļķakmens un dolomīts. Stabilizējās Pasaules okeāna izmēri. Vietām izveidojās augsne.

Arhajā izveidojusies dzīvība turpinājusi evolucionēt un proterozojā radušies eikarioti, agrīnie augi, sēnes un dzīvnieki. Tomēr no šī perioda līdz mūsdienām iežos saglabājušās ļoti maz fosiliju, jo tālaika organismiem līdz pašiem pēdējiem miljoniem gadu trūka skeleta. Esošās fosilijas pārstāv galvenokārt zilaļģu un baktēriju dzīvības produkti — stromatolīti un mikrofitolīti, mikrofitofosilijas (akritarhi) un dažādu bezskeleta dzīvnieku, kā tārpu un meduzoīdu atliekas.^[1]

Galveno notikumu aptuvenā hronoloģija

Domājamais skābekļa daudzums Zemes atmosfērā proterozojā (saskaņā ar atšķirīgām hipotēzēm). Tiek uzskatīts, ka uz proterozoja beigām tas bijis līdzīgs pašreizējam.

Blepharisma japonicum - brīvi peldošs vienšūnis

Dickinsonia Costata, vēlā proterozoja daudzšūņa pārakmeņojums

Supereona Eona Ēra Periods Ilgums (miljoni gadu pirms mūsdienām) Pirmskembrijs Proterozojs Neoproterozojs Ediakars 635–542 Kriogēns 850–635 Tonijs 1000–850 Mezoproterozojs Stenijs 1200–1000 Ektāzijs 1400–1200 Kalīmijs 1600–1400 Paleoproterozojs Staterijs 1800–1600 Orosirijs 2050–1800 Riasijs 2300–2050 Siderijs 2500–2300

• -2,5 miljardi gadu: sākas "skābekļa revolūcija".^[3] Zilaļģes izdala skābekli, kurš pat nelielās devās ir nāvējošs daudziem tālaika organismiem. Skābekļa daudzums atmosfērā, lai arī strauji pieaug, tomēr paliek neliels salīdzinot ar mūsdienām, jo gandrīz viss tas tērējas, oksidējot atmosfēras metānu un iežus.

• -2,4 — -2,1 miljardi gadu: notiek Hūrona apledojums, ilgākais ledus laikmets planētas vēsturē. Apledojumu visticamāk izsauca spēcīgu siltumnīcas efektu radošā metāna oksidēšanās par ogļskābo gāzi un ūdeni, kuru radītais siltumnīcas efekts ir krietni vājāks (metāns ir ap 30 reižu efektīvāks par ogļskābo gāzi).^[4] Atdziestošā Zeme pilnīgi vai lielākoties noklājās ar sniega un ledus segu. Šos Zemes periodus bieži sauc par "sniega pikām".^[5] Pastāv arī astronomiska hipotēze, ka apledojumu izsaukusi Zemes iekļūšana ārējā molekulārā mākonī, taču tai pašlaik nav atrasts apstiprinājums.^[4]
• -1,85 miljardi gadu: parādās eikarioti, organismi ar daudz lielākām un sarežģītām šūnām nekā līdz tam eksistējušie.^[6]
• -1,3 miljardi gadu: uz sauszemes parādās pirmās sēnes — ķērpji. Ķērpju sastāvā ietilpstošās aļģes veic fotosintēzi, tādējādi samazinot ogļskābās gāzes daudzumu un vēl vairāk vājinot siltumnīcas efektu.^[7]
• -1,2 miljardi gadu: pirmajiem eikariotiem parādās mejoze un dzimumvairošanās, kas paātrina evolūciju.^[8]
• -0,85 — -0,63 miljardi gadu: kriogēnais periods, iespējami visaukstākais no apledojumiem. Tā laikā bijuši īsi atkušņa periodi. Domā, ka arī to izsaukusi augu veiktā ogļskābās gāzes izmantošana.^[5]
• -0,75 miljardi gadu: pirmie vienšūņi aizsāk dzīvnieku evolūciju.^[9]
• -0,6 miljardi gadu: skābekļa daudzums atmosfērā kļūst pietiekams, lai izveidotos ozona slānis, kurš aiztur gandrīz visu Saules ultravioleto starojumu un attīstītākas dzīvības formas var sākt izkļūt no okeāniem uz sauszemes, nebaidoties no radiācijas.^[10][11]
• -0,58 — 0,54 miljardi gadu: ūdenī parādās pirmie daudzšūņi.^[12]
• -0,55 miljardi gadu: fosilijās parādās pirmie koraļļi, sūkļi un ktenofori.
• -0,54 miljardi gadu: proterozojs beidzas un viņam seko kembrija sprādziens, kura laikā iežos parādās liels daudzums fosiliju ar skeletiem.