Inflantijas vaivadija

Inflantijas vaivadija (poļu: województwo inflanckie) vai Livonijas vaivadija, pazīstama arī kā Poļu Livonija, bija tā Pārdaugavas Livonijas hercogistes daļa, kas pēc Polijas—Zviedrijas kara beigām 1629. gadā palika tiešā Polijas—Lietuvas ūnijas pārvaldībā. Vaivadiju vadīja Inflantijas vaivadi.

Województwo inflanckie Inflantijas vaivadija Polijas-Lietuvas ūnijas province ← 1621 (1667) – 1772 → Karogs Ģerbonis Location of Inflantijas vaivadijas Inflantijas vaivadija 18. gadsimtā Pārvaldes centrs Daugavpils Politiskā struktūra Vaivadija Vēsturiskais laikmets Jaunie laiki  - No Pārdaugavas Livonijas hercogistes atdalot Zviedru Livoniju, daļa Cēsu vaivadijas palika Polijas-Lietuvas ūnijas pakļautībā  - Poļu-zviedru karš 1621. gads  - Otrais Ziemeļu karš  - Lielais Ziemeļu karš  - Pirmā Polijas dalīšana 1772. gada 5. augusts Platība 12 000 km²

Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas Neatkarības karš, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls s d l

Priekšvēsture

Livonija, izņemot zviedru kontrolē nonākušo Ziemeļigauniju un dāņu kontrolē esošās Kurzemes un Sāmsalas bīskapijas, pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas 1561. gadā izveidoja reālūniju ar Lietuvu. 1566. gadā, pēc Livonijas bruņniecības Padošanās akta (Grodņas ūnijas) parakstīšanas, (Sigismunda Augusta privilēģija) zemes uz ziemeļiem no Daugavas izveidoja Pārdaugavas Livonijas hercogisti Lietuvas lielkņazistes sastāvā. Par Livonijas vietvaldi pēc Gotharda Ketlera iecēla Janu Hodkeviču. 1569. gadā pēc Polijas—Lietuvas ūnijas izveides, Pārdaugavas Livonija kļuva par abu valstu kopēju domēni (kondomīniju), lai arī Lietuva uzstāja uz savām pirmtiesībām uz šo provinci.

Izveide

Pēc zviedru uzvaras Pirmajā Poļu-zviedru karā Pārdaugavas Livonijas hercogistes Cēsu vaivadijas dienvidaustrumu daļa palika Polijas-Lietuvas kontrolē. Otrā Ziemeļu kara laikā krievu okupētajā vaivadijas daļā 1656. gadā tika nodibināta "Borisogļebskas (Daugavpils) vaivadija", kuru Polija-Lietuva atguva pēc 1667. gada Andrusovas pamiera. Šajā laikā liela daļa vietējo iedzīvotāju bija spiesti pāriet pareizticībā vai arī tika deportēti; viņu vietā Latgalē ienāca krievu zemnieki.

1677. gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts Seims nolēma šai teritorijai piešķirt kņazistes nosaukumu (tytuł księstwa) un vaivadijas iekārtu, sadalot to četros traktos. Par vaivadijas ģerboni kļuva vecais Pārdaugavas Livonijas hercogistes ģerbonis — sudraba grifs uz sarkana vairoga ar karaļa Sigismunda Augusta iniciāļiem "SA".

Pārvaldes iekārta

Polijas-Lietuvas Seimā vaivadiju pārstāvēja trīs senatori: Inflantijas bīskaps, Inflantijas vaivads un kastelāns (cietokšņa priekšnieks). Pašpārvaldi veica Inflantijas seimiks, kas sanāca Daugavpilī. No 1661. līdz 1673. gadam, kad Inflantija bija zviedru un vēlāk krievu okupēta, seimikus visbiežāk noturēja Pasvalē.

Inflantijas ienākumus pamīšus dalīja starp Polijas (Kroņa) un Lietuvas kasi – vienu gadu Kronim, otru gadu – lielkņazistei, kas faktiski atkārtoja 1589. gada administratīvo un tiesu iekārtu nosakošo Livonijas ordināciju. Vaivadijas muižniecību (šļahtu) veidoja pārpoļotas Livonijas bruņinieku dzimtas — Tīzenhauzeni (Tiesenhausen), Felkerzāmi (Voelkersahm), Grothusi (Grotthuß), Dēnhofi (Dehnhoff), Korfi (Korff), Plāteri-Zībergi (Plater-Sieberg), Manteifeļi (Manteuffel), Rēmeri (Römer), Riki (Ryck), Moli (Mohl) un citas.

Administratīvais sadalījums

• Daugavpils trakts (trakt Dyneburski)
• Rēzeknes trakts (trakt Rzeżycki)
• Ludzas trakts (trakt Lucyński)
• Viļakas trakts (trakt Marienhauski)

Galvenie cietokšņi

• Daugavpils (poļu: Dyneburg)
• Rēzekne (poļu: Rzeżyca)
• Viļaka (vācu: Marienhaus)
• Ludza (poļu: Lucyn)
• Krustpils (poļu: Kryżborg vai Kryżbork, vācu: Kreuzburg vai Kreutzburg, latīņu: Cruceborch)

• 
  Poļu Livonija (województwo inflanckie)
• 
  Kurzeme, Inflantija un Lietuvas zemes, 1791
• 
  Krustpils pils
• 
  Krustpils pils mūsdienās
• 
  Daugavpils cietoksnis mūsdienās
• 
  Rēzeknes pils drupas pēc sagraušanas 1656. gadā
• 
  Rēzeknes pilsdrupas mūsdienās
• 
  Ludzas pils drupas pēc sagraušanas 1654. gadā
• 
  Ludzas pilsdrupas mūsdienās
• 
  Marienhauzenas pils drupas pēc sagraušanas 18. gadsimta sākumā
• 
  Viļakas pilsdrupas mūsdienās

Likvidācija

Pēc Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas 1772. gada 5. augustā Inflantijas vaivadiju anektēja Krievijas Impērija un pievienoja Pleskavas guberņai kā Daugavas provinci. Polijas–Lietuvas kopvalsts to neatzina un turpināja iecelt titulārus Inflantijas vaivadus līdz 1795. gadam.

Kontrreformācija

1621. gadā zviedriem iekarojot Rīgu, Gustavs Ādolf lika jezuītiem pamest pilsētu, bet jezuītu bibliotēku pavēlēja pārvest uz Upsālas Universitātes bibliotēku. Daļa no Rīgas padzīto jezuītu pārcēlās uz Jelgavu, un turpināja savu darbību Zemgalē. 1625. gadā zviedri lika jezuītiem pamest Cēsis, un viņi pārcēlās uz Daugavpili. Katoļu Cēsu bīskapija faktiski beidza pastāvēt, lai arī formāli to likvidēja tikai 1799. gadā.

Daugavpilī jezuīti atjaunoja darbību, lai arī sākotnēji saskārās ar vietējās vācu protestantu muižniecības pretestību. Tā kā ūnijas pārvaldē dominēja poļu valoda, vācu muižniekiem nācās to apgūt. Pēc 1629. gada, kad Polijas-Lietuvas varā palika tikai nelielā Inflantijas vaivadija, šeit dzīvojošo vāciešu muižnieku dzimtu pārstāvji — Manteifeļi, Borhi, Līveni, Rēmeri, Tīzenhauzeni, Plāteri, Ungerni, Hilzeni, Krīdeneri, Zībergi pieņēma katolismu un poļu kultūru. Nostiprinājās poļu muižnieku dzimtas Šadurski, Sokolovski, Prušinski, Bujņicki. Muižnieki kļuva par katoļu baznīcas atbalstītājiem, finansējot jaunu dievnamu celtniecību.

Pāriešana katoļticībā vietējiem vācu muižniekiem pavēra ceļu uz augstiem amatiem, 1695. gadā Jans Andžejs Plāters kļuva par Inflantijas vaivadu. Pēc pāriešanas katoļticībā Borhu dzimtas pārstāvji ieņēma Ludzas stārasta amatu. 1764. gadā Sejms atļāva muižniekiem privātīpašumā pārņemt kādreiz lēnī piešķirtās muižas, tā vairojot Borhu, Plāteru un Korfu turību.

Pēc 1667. gada Andrusovas pamiera parakstīšanas, Krievijas karaspēks pameta Livonijas zemes. 1694. gadā Inflantijā sāk darboties Dominikāņu ordenis, kurš Kurzemē darbojās jau kopš 1646. gada. Par viņu centru kļuva Pasiene. Dominikāņi nodibināja 12 misijas — Landskrona, Rundēni, Brodaiža, Raipole, Pilda, Pokumina, Eversmuiža, Brigi, Istra, Aizpūre, Nirza, Konecpole. 1700. gadā dominikāņi uzcēla Aglonas baznīcu.^[1] 18. gadsimta vidū Dagdā darbojās jezuīts Mihaēls Rots.

Skatīt arī

• Inflantijas vaivadi
• Vitebskas guberņa
• Latgales vēsture